Man jāpaziņo, ka, tā kā es pirms Krētas saulainā dienā aizbraucu uz Medumiem un neieziedos ar sauļošanās krēmu, biju nedaudz iesauļojies jau Latvijā. Un pat paspēju nobīties, ka esmu apdedzis. (Jā, lūk, tāds esmu bailulis). Par laimi, izrādījās, ka tā nav, lai gan bija tuvu tam. Tāpēc Krētā es biju trīskārt piesardzīgs – sauļojos es slikti, un baisajai dienvidu saulei vajadzēja mani sadedzināt līdz pelniem, ja vien nebūtu Sun Ozon markas aizsargkrēma. Man teica nopirkt kaut ko dārgāku, ko es arī izdarīju, bet pirkt Nivea, piedodiet – tā maksā kaut kādu pavisam neprātīgu naudu. Tāpēc nezināmo zīmolu es kompensēju ar aizsardzības ciparu – tas bija veseli 30. Zinu, ka eksistē 50, bet pie mums neatradu. Krētā gan to pārdod, taču, kā izrādījās, ar 30 tomēr pilnīgi pietiek visiem gadījumiem, ja vien neesi rudmats, kurš visu dienu guļ tieši saulē bez saulessarga. Starp citu, neaizmirstamajā Euronews stāstīja, ka pašreizējā klasifikācijas sistēma ir greiza – ķipa, ultravioleto staru ir divi veidi, bet cipars uz pudeles tikai viens. Bet tas vairs nav briesmīgi – baisā ES birokrātiskā mašīna jau ir izdevusi direktīvas, ka uz pudelēm jābūt diviem cipariem, bet īsziņām viesabonēšanā jāmaksā ne vairāk par 11 eirocentiem. Ir noderīgi skatīties Euronews un ir patīkami dzīvot Eiropā, kas par mums rūpējas, lai gan brīžiem arī uzmācīgi.
Kārtīgi ieziedušies ar pretiedeguma krēmu, mēs tomēr nolēmām doties uz tuvējo ciematu ar nosaukumu Kavrosa. Lai to izdarītu, es pajautāju kādam neliela auguma pavecam onkulim brillēs, vai viņš runā angliski. Kā vēlāk izrādījās, onkulis šķietami bija viesnīcas pārvaldnieks, vismaz viņš mūždien visur staigāja un uzraudzīja, vai viss ir kārtībā. Viņš man paziņoja, ka līdz tuvākajam ciematam ir 500 metru pa labi. Parasti es iespringstu, runājot ar nepazīstamiem cilvēkiem, turklāt vēl angliski, taču Krētā es šai nodarbei sajutu garšu un jautāju pilnīgi visiem pēc kārtas par jebko. Tā nu mēs drosmīgi devāmies pa celiņu pa labi – kā atklājās, Kavrosas ciematā varēja nokļūt, izejot caur tuneli zem nacionālās šosejas.
Es te atklāju, ka detalizētu Krētas karti līdz šim vēl nebiju rādījis. Laboju savu kļūdu. Uzklikšķinot atvērsies sīkāk.
Pēc neilga laika sasniedzām mūsu gājiena mērķi. Principā gar visu ziemeļu piekrasti iet nacionālā šoseja, un tāpēc krastā ir daudz viesnīcu. Taču mūsu posmā tās bija burtiski vienlaidus cita pie citas, tāpēc ciemats ir pilns ar tavernām, nomas kantoriem un veikaliem. Ir pat British Petroleum degvielas uzpildes stacija.
Ciematā mēs iegājām veikalā, nopirkām panamas (es arī), pastkartes un markas, turklāt nez kāpēc vienas vērtība bija 67, bet otras – 3 centi. Interesanta sistēma. Kad pirkām, parakstījām tās turpat veikalā uz plaukta ar nenopirktu pildspalvu. Man kā salīdzinoši likumpaklausīgam cilvēkam kaut kas tāds nepatīk, taču pārdevējām bija pilnīgi vienalga. Tobrīd es vēl nebiju atkodis krētiešu mentalitātes galvenās iezīmes, bet jau pamazām sāku viņus izprast. Atceraties to čuvaku, kuru atlaida no policijas, pamestos čemodānus vestibilā un līdz galam atvērtās durvis kondicionētā telpā, kā arī augstāk redzamo, no šļūtenes pilošo ūdeni?
Tātad, to visu var nosaukt par “raslabonu”. Krētieši, tāpat kā droši vien vairums dienvidnieku, atrodas permanenta raslabona stāvoklī. Viņus maz kas rausta. Olīvas aug, tūristi brauc, saule spīd, ko tur iespringt? Tāpēc, lai arī cik mežonīgi tas jums nešķistu, krētieši nekad neko neapsargā. Redzat tās vērtīgās keramikas kaudzes fotoattēlā augstāk? Blakus nav ne dvēseles, bet pārdevējs atrodas dziļi telpās, un viņam nospļauties, ja kāds kaut ko aizstieps vai saplēsīs. Vells viņu zina, droši vien tāpēc, ka vietējie zagļi ir tādi paši "čilotāji" kā viņš, bet rietumu tūristi savā masā ir ļoti kulturāli, akurāti un likumpaklausīgi. Novērošanas kameras periodiski ir sastopamas, bet ne pārāk bieži.
Krētā ir vienkārši nereāli zems noziedzības līmenis. Veikalos nekad neviens neko neapsargā, kā jau to parādīju. Runājot par atslābumu, tas ir visā, es vēl parādīšu daudz tā piemēru. No tā, ko pats neredzēju, bet ko man pastāstīja Rembo: ceļa zīmes neviens īpaši neievēro, brauc pat zem "ķieģeļa", ātrumu mēdz pārsniegt pat par 30 km/h, vismaz uz nacionālās šosejas, kur nav riska nogāzties no kalna.
Runājot par mēsliem – mums ir tāda teorija, ka viņi tās aitas gana, kamēr tās neapēd pilnīgi visu veģetāciju, kas tur ir, un nepiekaka lauku pilnībā. Un pēc tam jau dāsni mēslotajā augsnē var stādīt vērtīgas lauksaimniecības kultūras.
Te jāpiebilst, ka mums bija apsolīti numuri ar skatu uz jūru: viens ar daļēju (mūsējais), otrs ar pilnu (Taņai ar Sergeju). Rezultātā tomēr sanāca kazuss.
No mūsējā, lai gan tas atradās tālāk, skats bija kaut kā jautrāks, neskaitot to faktu, ka tieši pretim ganījās netīri brūnas aitas. Principā, es dabu mīlu, un tāpēc viesnīcas īpašniekiem ieteiktu tā šo numuriņu arī reklamēt. “Eko-numuriņš ar skatu uz aitām”. Aitas, starp citu, ēda pēc skata ārkārtīgi neapetītlīgu zāli tādā pašā netīri brūnā krāsā kā viņas pašas.
Es tā nevarētu. Par laimi, arī nenācās. Bet ko es dzēru, jūs uzzināsiet tikai nākamajā sērijā, un ko ēdu – aizaiznākamajā.